|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| selenga, 02-08-2009 20:41 |
|
2 35 |
Spalva....
...Vecs, vientuļš vīrs sēdēja pludmalē uz soliņa. Vakars bija silts un
ļoti vējains. Jūra šovakar bija nikna. Saule spoži apmirdzēja balti
sakultās putas, piešķirdama ūdenim pavisam mežonīgas nokrāsas. Likās,
ka viļņu galotnēs mājo liesmas. Jūra burtiski vārījās. Vējš gaudoja,
izmisīgi un kā nobijies. Kā nojauzdams. Vecais vīrs, galvu pieliecis,
ieklausījās vēja un jūras radītajā trauksmainajā melodijā. Tad viņš ar
acs kaktiņu pamanīja kustību aiz muguras un lēnām palūkojās pār plecu.
...Viņa parādījās starp kāpām. Asa, tumša figūra uz balto smilšu fona.
Viņa lēnām, par spīti asajam vējam, virzījās uz ūdens pusi. Pusgarie,
tumšie mati sitās sejā, un viņa ik pa brīdim automātiski pacēla slaiku,
brūni iedegušu roku, lai atglaustu tos no acīm. Kailās kājas pinās
garajos svārkos. Viņa gāja ļoti lēnām, it kā piesardzīgi liekot pēdas
smiltīs. Viņas āda vizēja kā piena šokolāde rietošās saules staros.
Ejot garām soliņam, viņa pagrieza galvu un vecais vīrs sastinga. Jaunās
sievietes skatiens bija tik smeldzīgi skumjš un viņas skaistums tik
pārpasaulīgs, ka viņa vecā, dzīves rūdītā sirds pamira un aizrāvās
elpa. Tad viņa tikko jaušami pasmaidīja, novērsās un pamazām
attālinājās, vieglam apmetnim plīvojot vējā. Vecais vīrs vairākkārt
samirkšķināja acis un apjucis papurināja galvu. Pēdu nospiedumu nebija,
tie likās kā aizslaucīti. Viņš atkal pacēla galvu un sasprindzināja
redzi. Rietošās saules stari spīdēja tieši acīs un viņš piesedza tās ar
delnu. Viņa jau bija pie paša jūras krasta. Vējš iekaucās pavisam
izmisīgi un piepeši apklusa. Jūra kā uz burvja mājienu kļuva pavisam
rāma. Vecais vīrs noraudzījās, kā dievišķi skaistā būtne brien aizvien
dziļāk ūdenī, un tad viņa acis neticībā iepletās. Tas nebija
apmetnis... Milzīgi, balti spārni izpletās pār rāmo ūdens klajumu. Kā
milzu putns viņa tos savicināja, vienreiz, otrreiz..Ar katru spārnu
vēzienu jūrā sāka celties viļņi, augstāk un augstāk.. ar katru
švīkstienu vējš negribīgi iegaudojās skaļāk un skaļāk... Vecais vīrs
apstulbis palūkojās visapkārt. Nevienas dzīvas dvēseles. Tikai viņš,
jūra un.... Viņa sirds atkal salēcās un viņš, cik nu strauji spēdams,
pierausās kājās. Viņa bija pazudusi. Saule iemeta pēdējos, asins
sarkanos starus nu jau pavisam trakojošajā ūdenī, un bezspēcīgi nogrima
bangās. Debesis strauji satumsa, vējš pieņēma vētras spēku. Vecais vīrs
drebošiem soļiem steidzās tuvāk krastam, viņa lūpas izmisumā trīcēja,
viņš bezpalīdzīgi ar acīm meklēja kādu, kurš varētu palīdzēt. Kaut kas
liegi pieglaudās vēja appūstajam vaigam un neatlaidās. Viņš pieskārās
sejai un pirksti sataustīja ko maigu. Putna spalva. Milzīga, mirdzoši
balta un mazliet mitra.
...Vecs, vientuļš vīrs sēdēja pludmalē uz soliņa. Raupjajos pirkstos
viņš saudzīgi turēja milzīgu, mirdzoši baltu spalvu. Jūra šovakar bija
pavisam nikna.....
/aut nez/
|
rudensroze12: Mazliet skumji un smeldzīgi, bet skaisti... Šķiet, esmu kur lasījusi.... #1 2009-08-11 09:28
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
