|
Dienasgrāmatas (blogi)
selenga, 03-08-2009 10:41 |
|
4 111 |
Pasaka par prieku.
Reiz, sen senos laikos, kādā ļoti, ļoti tālā vietā, ko nezin neviens
pats cilvēks uz zemes, bija lieli svētki. Šo noslēpumaino vietu sauc
par emociju ieleju, līdzīgi kā citas pasaku vietas arī emociju ieleja
ir satriecoši skaista. Baltie ābeļu ziedi burtiski apžilbinādami,
jebkuram sejā viestu smaidu, ābeles, tās tur zied cauri visiem
gadalaikiem, negurdināmi un uzņēmīgi pumpurojot un ziedot no jauna.
Lielākajām taciņām abās pusēs kā sētas graciozi slējās rozes, cilvēka
augumā un mazākās taciņas cītīgi daiļoja meža zemenītes, ar necili
maziem, baltiem ziediņiem, bet ogām, sārtām kā smaragds. Šīs krāšņās
ielejas iemītnieki bija emocijas. Tur apmetās gan prieks, gan bēdas, tā
slinkums un apņēmība, tur bija visi.
Tātad, kā jau teicu, ielejas gaisā virmoja lielas svētku gaidas , visi
gaidīja dienu, kad Prieks, vienmēr smaidošais ielejas iedzīvotājs,
beidzot kļūs pilngadīgs. Tā nu gadījies, ka Iedvesma bija uzņēmusies
pārsteiguma priekšnesuma rīkošanu, viņa bija iecerējusi izveidot lielu
iestudējumu ar daudzu iedzīvotāju piedalīšanos, kā pateicību, ka Prieks
ir. Tā nu Iedvesma smagi strādāja pie sava ieplānotā priekšnesuma un
iesasitīja tajā neskaitāmas emocijas. Galvenā loma pēc liela ķīviņa
starp Dusmām un Piktumu izcīnija Dusmas.
Iestudējuma veidošana ritēja pilnā sparā un tas bija jau gandrīz
pabeigts, vēl bija palicis tikai izdekorēt mazo ielejas skatuvīti. Arī
dekorēšana neprasīja daudz laika, kad pie tās strādāja Cītīgums un
Apzinīgums. Tā viss ritēja savu ritējumu, bez aizķeršanās.
Beigu beigās, bija pienākus lielā diena. Skaista diena. Debesis rotājās
gaiši zilos palagos, koku galotnēs vijās varavīksne, putni čivināja
jaukus meldiņus vēl skaistāk, kā jebkad agrāk. Pie niecīgās skatuvītes
pulcējās visas ielejas emocijas. Bija atnācis pats Bargums un arī
Ironija ar meitiņām Melanholiju un Utopiju. Ielej izskatījās burtiski
satricināta ar prieka bangām, kas līdzīgi kā ūdenskrituma ūdens
tuvojoties kraujai rada tādu kā satraukumu. Jā, arī Satraukums bija tur.
Kā gadījies kā ne, Dusmām sākās lēkme, tā kļuva pavisam melna un ļauna
savos emociju plūdos. Šķiet, tur roku pielicis vecais neģēlis Lampu
drudzis. Starp visiem aktieriem, dziedātājiem un dejotājiem izveidojās
liela panika, jo galvenās lomas spēlētāja vairs nebija spējīga to darīt
un neviens vairs nezināja kā rīkoties. Par šo paniku bija dabūjis
dzirdēt arī mūžsenais Miers. Tā nu viņš darīja ko varēdams lai
nomierinātu Dusmas. Un ticiet vai nē, viņam tas tiešam izdevās. Tā
sākās arī izrāde, ar skaistām dziesmām un dejām un virtuozu aktierspēli
Dusmu izpildijumā. Prieka acis priekā staroja, nu jau pilngadīgajam
priekam piemita kāda fantastiska īpašība, viņš ar pozitīvo enerģiju
spēja apstarot visu sev apkārt, tā Iedvesma saprata, ka paveikusi
lielisku darbu un jutās gandarīta par padarīto.
Nekas nevar būt skaistāks, ka simtiem dažādu personību savācās un ir
spējīgi viens ar otru sadzīvot, un izdarīt ko kopīgi un šoreiz tas ir
izdarīts godam. Tā kopš tās dienas emocijas saprata, ka viena bez otras
pastāvēt nespēj, jo ja mums būtu tikai prieks, mēs vienmēr priecātos
vienādi, bet tā kā mums ir arī bēdas, mēs iemācamies novērtēt labus
brīžus un spējam priecāties, priecaties pa īstam
/Marta/ |
selenga: Paldies,jauku Tev dienu! #2 2009-08-03 10:49
Naktsvijole_es: novērtēt visu,ko dzīve mums dod un iznest tumšiem brīžiem cauri gaismu un mieru,tā jau ir māksla... #3 2009-08-03 11:01
selenga: Spēt novērtēt visu,ko dzīve mums dod.... #4 2009-08-03 11:03
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|