Dienasgrāmatas (blogi)

selenga, 08-08-2009 11:18		4 42
Lietus lāsēns Reiz dzīvoja lietus lāsēns. Viņš bija jauns un nepieredzējis. Un ļoti ziņkārīgs. Viņš zināja kā ir nolīt no debesīm, zināja, ka viņa dvēsele apslacīs zemi un padarīs puķes laimīgas. Viņš zināja, ka ūdens mūžs ir ļoti, ļoti garš un viņa sūtība – darīt citus laimīgus. Reiz jau viņš bija nolijis pār zemi un rītausmā uzsēdies uz saulainas puķes degungala. Tas bija tīri jauki – pakutināt puķi aiz deguna un dzirdēt viņas sirsnīgos smieklus... Tomēr ziņkāre kā karstas ogles dedzināja viņa prātu. Un reiz vakarā, kad neviena pieaugušā nebija tuvumā, viņš apstājās uz mākoņa maliņas un lēca. Tā sākās viņa kārotais ceļojums, kura mērķis bija izdibināt to, kā ir līt no citām debesīm – no cilvēka sirds – par kurām ‘’sapņot’’ varēja tikai nobriedušās un stiprās ūdens lāses. ‘’Pakšķ’’ – atskanēja, lietus lāsēnam nokrītot uz kaut kā gluda un spīdīga. Cilvēks paskatījies debesīs, sarauca pieri, un, notrausis lietus lāsi no plikā galvvidus, turpināja ceļu. Šis kritiens lietus lāsēnam nebija patīkams – saskaroties ar asfaltu, viņš apdauzīja pēcpusi. ‘’Sāpīgi gan,’’ noteica lietus lāsēns, braukot sasisto vietu. Viņš centās nezaudēt dūšu, kura šķita jau saskrējusi papēžos. Lietus lāsēnam likās jocīgi, ka neviens nepriecājas par viņa klātbūtni. Zemes melnais klājums izlikās nemanām viņu. Lietus lāsēns apjucis paraudzījās apkārt. Ko iesākt tālāk, viņš nezināja. Tādēļ viņš ripoja uz priekšu un cerēja, ka viss atrisināsies pats no sevis. Sasniedzis pazīstamos augus, kas klusi viņu sveicināja, viņš vēlās no vienas lapas uz citu, no tās uz nākamo. Lietus lāsēns nespēja apstāties. Kaut kas viņa iekšienē dzina viņu uz priekšu. Lietus lāsēna ceļojums ilga visu nakti. Viņš traucās un traucās uz priekšu, līdz pēkšņi iekrita mazā strautiņā -‘’plunkšķ’’ - un izbrīnījies atklāja, ka tajā peld daudz, neskaitāmi daudz viņa brāļu un māsu. Viņi visi līksmi čaloja un nebeidzamā straumē plūda uz priekšu. Lietus lāsēnam likās, ka apkārtējie nezin sava ceļa mērķi, tomēr viņi bija priecīgi un paļāvās, ka nonāks tur, kur tiem lemts būt. Ausa saule. Un lietus lāsēns, pavēris muti un iepletis acis, raudzījās, kā tā gozējas rasas lāsēs, berot varavīksnes dzirkstis pār zemi. Skaistuma iespaidā viņš aizmirsa visu – to, kā viņam kvelda sirds, to, kādēļ viņš sācis šo ceļojumu. Piepeši viņš juta, ka kāda plauksta pasmeļ viņu no strauta... Pēc mirkļa viss satumsa. Nebija vairs ne saules, ne puķu, nekā ... Vienīgi jūra, kura viļņojās, un sajūtas, kuras mazais lietus lāsēns nepazina. Sajūtas, kuras bija tik spēcīgas, ka pārņēma viņu savā varā. Un, klausoties tajās, viņš pazaudēja sevi. Šūpojoties vienā taktī ar paisuma un bēguma viļņiem, ieklausoties vēja šalkās, lietus lāsēns apjauta, ka šī jūra ir cilvēka sirds – tik neizdibināma un noslēpumu pilna kā zvaigžņotā debess, tik vārīga kā jaundzimis bērns un tik skaista kā varavīksnes tilts, kas uzzied, saulei spoguļojoties ūdenī. Cilvēka vaigiem pāri plūst asaras – priekā un skumjās, laimē un ciešanās. Lietus lāsēns kā visskaistākā pērle pār vaigu slīd un zemi svētī. Savus sapņus piepildot, viņš savu stāstu vēstī – jo ir vērts cilvēka sirdī ielūkoties... /Krista/

Komentāri

Naktsvijole_es: Vakar redzēju varavīksni...arī tā mēdz ielūkoties cilvēka sirdī..:))Sveiks!

2009-08-08 11:27

selenga: Sveika,pasen neesmu šeit bijis,nolēmu uz brīdi ielūkoties kas te jauns notiek.

2009-08-08 11:29

veneeera: Skaisti....

2009-08-08 11:35

selenga: Paldies

2009-08-08 11:40

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.