Septiņu paaudžu noslēpums

Prakse rāda, ka 90% cilvēku ar grūtībām atceras savu vecvecmāmiņu un vecvectētiņu vārdus un vēl mazāk zina par viņu dzīvi, bet ideāli būtu, ja mēs atcerētos savus priekštečus līdz septītajai paaudzei. Tradīcija zināt un turēt godā un cieņā savus senčus bija labi pazīstama iepriekšējām paaudzēm, un ir gluži aizmirsta mūsdienās. Mēs esam pazaudējuši pašsaprotamu izpratni par to, kāpēc tas ir svarīgi, tamdēļ kādu laiku atpakaļ mēs gandrīz pilnībā bijām pārtraukuši interesēties par savām saknēm, bet no tā būtībā ir atkarīga mūsu dzīves kvalitāte. Ne velti dzimtas atmiņu mēdz fiksēt tieši dzimtas kokā. Koka stumbrs esam mēs paši, lapas simbolizē bērnus, bet saknes – mūsu senčus.

Iedomājieties, ka jūs esat izaudzējis lielu un veselīgu pēcnācēju bariņu un jūsu koks izskatās stiprs un varens, bet par senčiem jūs neko nezināt un neesat interesējušies. Kādas saknes būs tādam kokam? Vājas, nelielas un bez dzīvības enerģijas. Vētras gadījumā tādas saknes nebūs lieli palīgi un nevarēs koku noturēt zemē, kamēr negaiss pāriet. Tieši tāpat notiek arī dzīvē. Ja cilvēks pilnībā noliedz un neinteresējas par pagātni, pat nesaprot, kāpēc viņam būtu jāzina savi senči, viņš sev liedz dzimtas palīdzību un atbalstu, respektīvi, to spēku, kas dažkārt glābj ne vien dzīves, bet arī dzīvības.

Par iepriecinājumu pēdējos gados šī tendence mainās un arvien vairāk cilvēku veido gan savus ģenealoģiskos dzimtas kokus un dzimtas genogrammas, gan līdz savām dzimtas saknēm nonāk, interesējoties par senču dzīvesziņu, gan sastopoties ar kādiem tipiskiem dzimtas scenārijiem (parasti traucējošiem vai sāpīgiem) un meklējot risinājumu tos izmainīt, gan gluži vienkārši enerģētiski sajūtot, ka tas ir svarīgi.

Tomēr zināt savus senčus tikai zināšanas pēc var būt nepietiekami. Ja cilvēkam dzīvē ir neharmoniskas attiecības ar māti un tēvu, vecmāmiņām un vectētiņiem, tieši šajās vietās bloķējas dzimtas enerģijas plūsma.

Aizvainojumi, dusmas, naids ne vien traucē dzimtas enerģijas pieplūdi, bet arī pārveido šo enerģiju negatīvā un postošā spēkā. Ir svarīgi atrast veidu, kā izprotot un sajūtot mēs pilnībā varētu pieņemt mūsu priekštečus tādus, kādi viņi ir vai bija ar visām viņu savā laikā izdarītajām izvēlēm. Tas ļauj dzimtas nepatīkamo scenāriju vietā atjaunot mīlestības enerģijas plūsmu, un saviem pēcnācējiem negatīvu emociju vai problēmu vietā mēs varam dot iespēju saņemt senču mīlestības spēku.

Dzimta līdz septītajai paaudzei simbolizē arī bieži minētos septiņus enerģētiskos centrus – čakras. Var pieņemt, ka katra paaudze, atbildot par noteiktiem aspektiem mūsu dzīvē, dod savu ietekmi:
1) Pirmā paaudze – es, manas izvēles;
2) Otrā paaudze (2 vecāki) – ķermenis, veselība, nodod dzimtas scenārijus;
3) Trešā paaudze (4 vecvecāki) – spējas, talanti, intelekts;
4) Ceturtā paaudze (8 vecvecvecāki) – harmonija, dzīvesprieks, materiālā labklājība;
5) Piektā paaudze (16 vecvecvecāku vecāki) – drošība dzīvē;
6) Sestā paaudze (32 vecvecvecāku vecvecāki) – nodrošina saikni ar tradīcijām.
7) Septītā paaudze (64 vecvecvecāku vecvecvecāki) – atbild par valsti, pilsētu (sētu vai ciemu), māju, kurā mēs dzīvojam.

No numeroloģijas viedokļa skaitlis 64 reducējas uz skaitli “1” - tā atkal ir pirmā paaudze. Skaitļa “1” vibrācijas cita starpā satur arī drosmi, jaunradi, aktivitāti. Ja atceramies, mēs esam kā koka stumbrs – viduspunkts starp mūsu priekštečiem un mūsu pēctečiem, kurā mēs esam vidusposms, attiecīgi, mēs katrs ieņemam un ieņemsim ikkatru no attiecīgo paaudžu vietām dzimtas enerģētiskajā ķēdē un saistām kopumā trīspadsmit paaudzes jeb aptuveni 3-4 gadsimtus.

Saskaitot visus senčus tiešajā līnijā līdz septītajai paaudzei, veidojas skaitlis 126, kas reducējas uz skaitli “9”, kura vibrācijas satur informāciju par kāda procesa kvintesenci jeb darbojas kā spogulis, tas ir arī noslēgums, izvērtēšana un savā ziņā pilnība.

Tādā veidā rodas divreiz septiņu dzimtas paaudžu spirālveida saslēgums, un ar savām domām, jūtām un darbiem mēs varam ietekmēt savus pēcnācējos līdz septītais paaudzei, vai nu turpinot īstenot dzimtas enerģētisko mantojumu līdzīgā scenārijā vai arī mainot, turklāt izmainīt mēs varam vai nu uz augstākām vibrācijām vai uz zemākām.

Tādējādi saņemot dzimtā esošo priekšteču sniegto enerģētisko spēku un dodot to tālāk, mēs kļūstam par dzimtas enerģētiskā spēka avotu mūsu pēctečiem, un tikai mūsu pašu rokās ir noteikt mūsu tālākdotās enerģijas saturu, kvalitāti un jaudu.

Lai skaisti un krāsaini!

Indra (Artemio, facebook.com/www.artemio.lv)

Izmantoti materiāli no Jūlijas Kravčenko grāmatas “Vientulības dziedināšana”.