Dž. Bokačo "Dekamerons", desmitā novele

...

Barbarijā, Kapsas pilsētā, reiz dzīvoja kāds ļoti bagāts cilvēks, kam bez citiem bērniem bija skaista un piemīlīga meitiņa, vārdā Alibeka, kura, pati gan nebūdama kristīgā, bija dzirdējusi daudzus kristiešus, kas pilsētā dzīvoja, ļoti slavējam kristīgo ticību un kalpošanu dievam, un tālab viņa kādu dienu vienam no tiem jautāja, kādā veidā un vistiešāk varētu kalpot dievam. Tas viņai atbildēja, ka dievam vislabāk kalpot, bēgot no pasaulīgajām lietām, kā darījuši tie, kas aizgāja vientulībā Tebaidas tuksnešos. Meitene, kas bija ļoti vientiesīga un apmēram gadus četrpadsmit veca, nevis aiz pārdomātas vēlēšanās, bet aiz kādas bērnišķīgas iegribas, nevienam neko neteikusi, slepeni viena pati nākošajā rītā devās ceļā uz Tebaidas tuksnesi un pēc dažām dienām, kamēr viņas vēlēšanās nebija pārgājusi, ar lielām grūtībām to sasniedza; un ieraudzījusi tālumā kādu būdiņu devās turp un atrada pie tās durvīm stāvam kādu svētu vīru, kurš bija ļoti brīnījies, viņu šeit ieraudzīdams, un jautāja, ko viņa meklējot. Alibeka atbildēja, ka, dieva iedvesmota, viņa ejot meklēt, kā tam kalpot un arī kādu, kas viņai pamācītu, kā tam jākalpo. Cienījamais vīrs, redzēdams, cik meitene jauna un daiļa, baidījās, ka velns viņu varētu ievest kārdināšanā, ja viņšto paturētu pie sevis, un tāpēc, uzslavējis tās labo nodomu un iedevis tai mazliet ieēst augu sanes, mežābolus un dateles un padzerties ūdeni; sacīja”

-Mana meita, netālu no šejienes dzīvo kāds svēts vīrs, kas tev daudz labāk nekā es iemācīs to, ko tu meklē; ej pie viņa!

Un tas aizveda viņu uz ceļa. Nonākusi pie otra svētā un saņēmusi tādu pašu atbildi, viņa gāja tālāk un sasniedza kāda jauna vientuļnieka celli, kurš bija ļoti dievbijīgs un labs cilvēks, vārdā Rustiko, un jautāja šim to pašu, ko bija jautājusi iepriekšējiem. Tas, gribēdams uzlikt savai stingru pārbaudījumu, nesūtīja viņu prom kā citi, bet paturēja pie sevis cellē un, naktij iestājoties, uzklāja viņai gultu no palmu zariem un sacīja, lai viņa tajā atpūšoties. Kad nu tas bija izdarīts, kārdinājumi nevilcinājās uzbrukt vientuļnieka spēkiem, un viņš, sapratis, ka ilgi maldīgi uz tiem paļāvies, jau pēc nedaudz uzbrukumiem pagrieza ienaidniekam muguru un padevās kā uzvarēts; atmetis svētās apceres, lūgšana un šaustīšanu, viņš sāka garā iztēloties meitenes jaunību un skaistumu un turklāt pārdomāt, kā ar meiteni apieties, lai tai neko neapjaušot, viņš gluži kā nešķists cilvēks sasniegtu, ko no tās vēlējās. Un, vispirms pārbaudījis meiteni ar dārziem jautājumiem, viņš uzzināja, ka tā nekad nav pazinusi vīrieti un patiesi ir tik vientiesīga, kā izskatās; tāpēc viņš izlēma kā pakļaut to savai iekārei, izliekoties kalpojam dievam. Un pirmām kārtām vientuļnieks ar garām runām tai pierādīja, cik velns ir nikns ienaidnieks dievam tam kungam, pēc tam lika saprast, ka dievam visvairāk patīk, ja viņam kalpo, dzenot velnu ellē, ar ko dievs tas kungs to nosodījis. Meitene viņam jautāja, kā to darot. Rustiko sacīja:

-To tu tūliņ uzzināsi, un tāpēc dari to pašu, ko tu redzēsi mani darām.

Un viņš sāka novilkt nedaudzos apģērba gabalus, kas viņam bija mugurā, un palika pavisam kails; tāpat darīja arī meitenel tad viņš nometās uz ceļiem, it kā gribētu dievu lūgt, un lika tai nostāties sev pretim. Atrodoties tādā stāvoklī un redzot cik tā skaista, Rustiko iekāre uzliesmoja kā vēl nekad, un notika miesas augšāmcelšanās. To ieraudzījusi, Alibeka izbrīnā vaicāja:

-Rustiko, kas tā par lietu, kuru es tev redzu tā iznākam uz āru un kuras man nav?

-Ak mana meita, - sacīja Rustiko, - tas ir velns, par kuru es jau tev stāstīju. Un tagad tu redzi: viņš man sagādā briesmīgas mokas, ka es tikko varu izturēt.

Tad meitene sacīja:

-Lai slavēts dievs! Es redzu, ka man klājas labāk nekā tev, jo man nav šā velna.

Rustiko teica:

-Tu runā patiesību, bet tev tā vietā ir kāda cita lieta, kuras man nav.

-Un kas? – Jautāja Alibeka.

Rustiko viņai atbildēja:

-Tev ir elle, un es tev teikšu, man liekas, ka dievs tevi šurp sūtījis, lai glābtu manu dvēseli, jo, ja tu gribēsi par mani apžēloties un atļausi velnu iedzīt ellē katrreiz, kad viņš mani turpmāk mocīs, tu man sagādāsi ļoti lielu apmierinājumu un dievam izdarīsi sevišķi lielu prieku un pakalpojumu, it īpaši, ja tu ar tādu nodomu esi šurp nākusi, kā tu man teici.

Meitene vientiesīgi atteica:

-Mans tēvs, ja man ir elle, lai tā notiek, kad jums labpatiks!

Tad Rustiko sacīja:

-Mana meita, lai dievs tevi svētī! Tad nu iesim un iedzīsim viņu tur, lai viņš mani pēc tam liek mierā.