Kā es gāju vētru meklēt..:)

Diena,kā diena...man nav nekas pret šādām dienām,kad vējš ,iejuties zemes valdnieka lomā ,dzenā tumši pelēkus lietus mākoņus,te aizklājot ,te atkal parādot saules zeltaino vaigu.Tāda tumši pelēkā un zeltainā saspēle.
Tu sēdi uz nolauzta koka ,vēro ,kā saules un priežu sargāts,aizvējā smalki zeltainus metus auž zirneklītis un domā,ko gan tas vēlas noķert savā tīklā,mušas nu jau kādu laiku nav manītas,arī citi kukainīši kaut kā nemanās,tad kam gan domāts šis zeltainais šūpulis,kurš gan zina,varbūt arī maz mazā zirneklītī dzīvojas lieli sapņi,kaut vai,kā noķert kādu vēja zirgu,apseglot un doties lūkot,kas gan dzīvo aiz šīs priedes,aiz šī meža,aiz...bet ,varbūt viņš,līdzīgi man, mēģina noķert un paturēt tieši šo saules staru,šo zeltaino brīnumu,kas ieķēries draiski šūpojas noaustajos metos.Varbūt...varbūt tas izdosies un maz mazītiņš,draisks saules zaķēns paliks un iekārtosies uz dzīvi šai zirneklīša noaustajā šūpulī un tad viņi abi-zirneklītis un saules zaķēns ,šais tumšajos ziemas novakaros,varēs gulēt,šūpot kājeles un stāstīt viens otram pasakas...

Ir tik smagi klausīties,kā tev ļoti tuva cilvēka balsī skan tik pārpasaulīgu skumju nots un neko tur nespēt līdzēt...gandrīz vai neko..
Nu jau divas sveču liesmiņas vijas un šūpojas klusā solījumā-drīz,nu jau pavisam drīz ,saule atkal kāps kalnā un biežāk ,arvien biežāk saules zaķēni nāks ciemos un draiskosies arī cilvēku sirdīs un domās...