|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| spaarnos, 25-07-2014 18:06 |
|
2 145 |
Aizdomājos...Satiku šodien kādu vīrieti, kuram pirms nedēļas nomira sieva. Sākumā domāju, ka viņš mazliet jucis, otrais teikums ko viņš izteica bija man nomirusi sieva, nevaru atgūties, bet balsī tāds skaļš izmisums it kā gribētu izkliegt visai pasaulei savu sāpi. Nodomāju - mazums, varbūt pirms pus gada, gada viss tas noticis, nespēj aizmirst un tā.... Bet pagājusi tikai nedēļa un viņš pastāstīja kā sieva mocījusies ar vēzi, kas skāris nu jau gandrīz visus dzīvībai svarīgus orgānus un beigu beigās viņa gulējusi jau pamperos, jo nespējusi vairs neko kontrolēt...un viņš viņu kopa un izteica cerības, ka viss būs kārtībā, jo tam ticējis kaut arī vēzim bijusi jau 4.stadija....Sieva lūgusi, lai ved uz kādu pansionātu, kur par viņu rūpēšosties un viņš varēs nākt ciemos. Saprotams, ka sieviete negrib, lai viņu redz tādu nevarīgu un mokās viņas dēļ. Viņš,protams, atteicās un dzīvoja cerībās, ka sieva tomēr izveseļosies, turpināja viņu kopt un rūpēties līdz pēdējam elpas vilcienam... Cik daudzi no mums būtu gatavi atdot katru savas dzīves sekundi sava līdzcilvēka dēļ? Kā rīkotos precētais oho vīrietis, kurš meklē sev vieglāko ceļu dzīvē un nenovērtē ģimeni?
P.S. Sākumā nesapratu, kas tas ir viņam uz pleciem. Ieskatoties sapratu, ka tās ir skujas. Acīmredzot bijis kapiņos un uz pleciem birst matiņos sakritušās skujas..... |
tio_de_La_Plata: Man arī nācās ilgi gaidīt grāfienes Izoldas pāragro nāvi. #1 2014-07-25 21:41
dzhana1: Ja manu gadu- iedod Adresi #2 2014-07-26 00:18
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
