Dienasgrāmatas (blogi)

melnsklusums, 24-11-2014 15:03		1 21
Robeža Robeža. Esmu uz tās. Mana ir izvēle uz kuru pusi spert kāju. Abas puses sāp. Abas vienādi skumjas. Nevarēšu tā mūžīgi pa robežu iet? Iespējams spēka nepietiks. Nenokāpšu pati, nokritīšu. Iespējams tā pat būtu labāk... Bet šobrīd robeža mani sargā, vienmēr paliek atkāpšanās vieta, kamēr esmu uz tās, es abām pusēm esmu it kā tāla, it kā viņu. Briesmīgi, ka pati sevi esmu nolikusi šādā stāvoklī. Un ko gan tā sargā, robeža mana? Manu egoismu, manu bezspēcību iet pret vēju, manu negribēšanu plūst pa traumi. Mani sargā. Sargā manu iespēju iet un varbūt atrast trešo pusi, kur iekāpt ar abām uzreiz. Kur varēšu ceļos noslīgt pateicībā, ar rokām zemi skaut un ielikt galvu mīkstā zālē. Kur smaidīšu miera ieskauta. Kur speršu putekļus gaisā un prieks būs viss, kas man ir. Kur negribēšana darīt pāri sev vairs nebūs aktuāla, jo ne mana vairs būs izvēle tā. Bet pagaidām es eju lēniem, lēniem soļiem pa robežu. Tā nesaudzē, tā moka sirdsapziņu, tā katru vakaru pasakas vietā lasa atmiņas. Tās uzdevums ir mani nomest vienā vai otra pusē...

Komentāri

ansis2: Pārlasīju un sākumā bija žēl otra cilvēka.
Pārlasīju velreiz - bet kas īsti ir slikti? Ļoti lielais egoisms, kas neļauj darīt to, kas it kā būtu loģiski un pašsaprotami? Kapēc darīt neloģiski un nesaprotami vispār tiek apsvērta kā alternatīva? :)

2014-12-16 17:03

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.

Dienasgrāmatas (blogi)

Robeža