par mīlestību nerunāsim, par smeldzi arī...

Dažreiz, kad es mēģinu domāt, nevis vienkārši frāžaini atgremoju vispārzināmas patiesības, es secinu, ka pasaule ir pilna ar dīvaiņiem.

Es tā padomāju: ja es būtu vīrietis, kādam man būtu jābūt, lai es gribētu dzīvot kopā ar padzīvojušu babuli, kurai divi pusaudža vecuma verbļudi, kurus pirms simts gadiem pagādājis kāds mūllāps, kredīts uz sapuvušu ūķi līdz mūža beigām, psiholoģiskas dabas problēmas visa šī kontekstā, un vēl neskaitāmas ekstras, ko varētu laist pār galvu, nekošļājot.:)))

Labi, dalītā īre un pārtika, nu sīkumi, kredīts ar smieklīgs, vari uzkāpt bez dāvanas un sarunāšanas, neiespringstot.:)))

Domāju, domāju, nu nezinu, laikam amplim, viņam jābūt amplim.:))))

P.S. Tas tik, kad es domāju, citādi tas varētu būt vienkārši - peņaturētājs parastais, kuram nav pieejama neviena, uzsvars uz neviena rima.:))